Runa, monologs un dialogs

Kā izveidot saturisku dialogu daiļdarbā? Kā izveidot sarunu, dialogu, monologu?

Saruna, dialogs un monologs ir ļoti būtiska darba daļa, jo ataino ne tikai raksturus, savstarpējās tēlu attiecības, bet arī virpina tekstu uz priekšu, rada intrigas, kāpinājumus un kulminācijas.

Monologs ir tad, kad runā viena persona, bet dialogs, kad divas. Tikpat labi, cik runātais teksts, monologs var būt arī kāda tēla domas. 

Spilgtākās runas iezīmes:

• Runa ir kodolīga, nav minēts nekas lieks. Katrs vārds, teikums ir ļoti pārdomāts. Grāmatā ūdens nav jālej! Sliktais piemērs: “Paldies” viņš noteica un turpināja: “vai iedosi arī otru grāmatu?” Labais piemērs: Pateikdamies viņš turpināja: “vai iedosi arī otru grāmatu?”
• Runa ir maksimāli reālistiska (sarunvaloda, vārdi un un teikumu struktūras atbilstošas reālai runai), taču tā nav pārāk reāla. Kad cilvēks runā, ir daudz liekvārdības, minstināšanās, stostīšanās, pārprasīšanas un nesaprašanas. Rakstot darbu, tekstā tas nav jāiekļauj!
• Runā ir pateikts maksimāli daudz ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem
• Runas teksts pēc teikumu konstrukcijām ir atbilstošs dabā sastopamajam, respektīvi, nevar rakstīt gariem pakārtotiem teikumiem ar divdabja teicieniem, savrupinājumiem un iespraudumiem, ja realitātē tā neviens nerunā! Padomāt pie teikumu uzbūves!
• Personāžu runā lielākais akcents un doma tiek likta uz vārdiem, kas atrodas teikumu beigās. Ja vēlaties kaut ko īpaši izcelt, lieciet šos vārdus teikuma beigās!
• Runa nedublē darbību! Piemērs: “Redz, kur santīms,” viņš, pastiepis roku pakaļ santīmam, kas atradās uz zemes, izsaucās. Pareizi būtu, ja būtu vai nu tikai tiešā runa vai arī tikai piebilde. 
• Runa ir mērķtiecīga. Tā virza sižetu. Ja runa nevirza sižetu, tā ir jāmet laukā! Bez žēlastības!
• Nekad nevajag veidot runu tam, ko var parādīt! Piemērs sliktais: “Re cik jauka atslēdziņa!” Piemērs labais: Viņš atrada atslēgu.
• Runa var tikt izmantota, lai atainotu tēlu raksturus. Caur vārdiem un tiešajām, un netiešajām darbībām var ļoti daudz atklāt par tēlu. Un tas ir nepieciešams. Labais piemērs: “Tu šito ēdīsi!?” viņa augstprātīgi izkliedza, seju savilkdama.
• Runa var tikt izmantota, lai atainotu tēlu savstarpējās attiecības. Piemēram, visi runā, taču neviens nevienā neklausās. Šāda darbība pauž necieņu tēlam pret tēlu.
• Runa katram personāžam ir individuāla. Dialogs ir pretēju raksturu vai viedokļu sadursmes veids caur kuru attīstās sarežģījums. Turklāt abu pušu vēlmēm ir jābūt pamatotām to raksturos un vēlmēs, nevis autora iegribās. 
• Runu var individualizēt, izmantojot dialektus vai akcentus (ārzemnieka runa bez locījumiem, ar nenoteiksmi, bez garumzīmēm vai kalkētām sintaktiskajām struktūrām), taču tas var radīt arī komisku efektu. Piemērs: “Man jau likt salasīt abols.” Individualitāti tēlu runās var panākt arī ar vārdu krājumu (skolotājas vārdu krājums būs daudz lielāks nekā skolnieka. Mākslinieka vārdu krājums būs daudz poētiskāks nekā baņķierim, kura runā būs, piemēram, daudz banku terminu.) Ja autors ir nobriedis savus tēlus jo īpaši individualizēt, tad jāatceras, ka raksturu runas individualizācija jālieto visa darba gaitā. Nevar sākt individuāli, bet darba gaitā runu notrulināt!!!

Populārākās dialoga kļūdas:

• “Kā jau tu zini, draugs,...” Personāži stāsta viens otram to, ko abi jau zina. Ar kādu mērķi? Lai arī lasītājs uzzina no viņu sarunas kaut ko svarīgu. Tas ir muļķīgi. Nepieļaujami darba autoram!
• Darbā tiek rakstītas tikai tiešās runas, bez piebildēm un remarkām. Tas ir muļķīgi, jo remarkas un piebildes ļauj lasītājam tekstu uztvert dažādi. Sliktais piemērs: “Man liekas, ka esmu stāvoklī!” No plikas tiešās runas nav saprotams, vai teicējs ir dusmīgs, priecīgs vai šokēts. Pareizāk šajā teikumā būtu: “Man šķiet, ka esmu stāvoklī,” viņa novilka, skumji skatoties grūtniecības testā.
• Bieži dialogi ir veidoti tikai tā dēļ, lai būtu saruna. Tēli runā par ļoti ikdienišķām un parastām lietām ar ikdienišķu un parastu valodu. Atceries, ka runāšana runāšanas pēc nav nepieciešama! Nav nepieciešama neviena runa, kas nevirza darbību, nepadziļina konfliktu vai nesniedz atrisinājumu! Visu bez žēlastības dzēs ārā!
• Bieži dialogi tiek veidoti, lai būtu estētiski pievilcīgi, ar sarkasmu, humoru vai vārdu spēlēm. Taču, kas ir par vainu? Tiem nav satura! Un tie nav reālistiski. Vai ir nepieciešami šādi estētiski pievilcīgi dialogi un sarunas, kuriem nav satura? Protams, ka nē!!! 
• Dialogi sākas sakarīgi, bet tā gaitā aizplūst uz mazsvarīgām un pilnīgi nesvarīgām lietām. Atkāpšanās no tēmas, nesvarīgu iemeslu dēļ. Slikts stils. Bezjēdzīgs, nekam nederīgs stils. 
• Kad tēli runā, lai iepazīstinātu lasītāju ar notiekošo. Vai nu stāsta viens otram par laiku, vidi, vai par sirds problēmām. Šis ir muļķīgs stils, tas viss lasītājam ir jāuzzina no vēstītāja un cilvēku savstarpējām emocijām, nevis no kādu tēlu dialoga. 

Kā uzrakstīt anotāciju grāmatai?

Katru, kas reiz rakstījis grāmatu, nomoka jautājums arī par anotāciju - mazo tekstiņu grāmatas aizmugurē, kas sniedz ieskatu daiļdarbā. Ar anotācijām saskaras arī grāmatu lasītāji pirms konkrētā darba izvēlēšanās lasīšanai un nopirkšanas vai neizvēlēšanās. Anotācijai ir ļoti būtiska loma, jo, slikti izveidota, tā ne tikai aizbiedēs lasītāju no konkrētā darba, bet arī mazinās viņam vēli izvēlēties konkrētā autora darbus arī nākotnē. 

Kā uzrakstīt anotāciju grāmatai? Vēl vairāk, kā izvedot anotāciju, lai lasītājs tiktu ieinteresēts un padotos vilinājumam grāmatu iegūt savā īpašumā? Kādi ir anotācijas galvenie mērķi? Kādai jābūt anotācijai, lai tā ieinteresētu? Kādās ir būtiskākās kļūdas, kuras pieļauj autors vai izdevniecība, rakstot grāmatas anotāciju? 

Anotācijas būtiskākie uzdevumi: 

• ieinteresēt potenciālo lasītāju
• sniegt ieskatu grāmatas saturā

Laba anotācija sastāv no ekspozīcijas un provocējošā notikuma. Un anotācijas forma ir: (kas?) grib (ko?), jo (kāpēc?), bet (kāpēc ne?)

Mazi sīkumiņi anotācijas rakstīšanas sakarā:

1. Nemini personvārdus un vietvārdus un citus plikus faktus. Nevienu neinteresē galvenais varonis, kuru sauc Džons, Jānis vai Anna. Ko teikt labāk? Sauc cilvēka nodarbošanos vai kādu spilgtāko, netradicionālāko īpašību, kurai liela vērtība tālākā stāsta gaitā. Piemēram? Nekustamo īpašumu tirgonis, zaļacainā dāma vai burvis. Un vietvārdi? Kuram interesē Ņujorka, Meksika vai Austrālija? Ja vietām nav būtiskas nozīmes darba aspektā, labāk mini kādu konkrētu vietu - mežu, mazpilsētu vai vēl kādu vietu, kas stimulē fantāziju un rada interesi nevis sniedz tukšu, nekam nederīgu faktu. 
2. Ievij intrigu, radi interesi. Lai arī anotācija ir visai konkrēta padarīšana un prasa būtisku info, tev nevajag sniegt tikai plikus faktus. Vari runāt caur puķēm. 
3. Neraksti gari. Anotācijai ir jābūt īsai un kodolīgai un jāpaņem ar saturu, nevis apjomu!
4. Neraksti par autoru, ja tas nav plaši pazīstams. Kuram interesē ziņas par nezināmu autoru? Nevienam. Patiesībā, mani neinteresē ziņas arī par plaši pazīstamu autoru. Ja es paņemu rokās kādu konkrētu grāmatu, tad anotācija vēlos lasīt ziņas TIKAI par šo konkrēto grāmatu.
5. Mūsdienās ļoti aktuāli anotācijas veidošanā iesaistās lielākie laikraksti un izdevniecības, sniedzot viedokli par konkrēto darbu. Tas gan šeit nav īpaši aktuāli Latvijā (jo šeit nav ne lielu izdevēju/grāmatu mīļotāju, ne lielu dižpārdokļu). Un ja kādu grāmatu no ārzemēm tulko uz šejieni, kāda nozīme slavenā izdevēja domām? Ne es zinu izdevēju, ne grāmatu, ne vēl ko... 
6. Neliec anotācijā dialogus! Ja vien anotācijā iestiprināmā saruna tiešām nav meistardarbs, izvairies no dialogiem. Kuru interesē, ko saka Jānis vai Pēteris? Ja sarunā ir noslēpums, intriga, vari mēģināt, bet pliku, tukšu sarunu....?
7. Retoriskie jautājumi anotācijā. Ja ir vēlēšanās vari mēģināt lasītājā intrigu radīt ar retoriskajiem jautājumiem anotācijā. Ja grāmatas sakarā tiek uzdoti kādi jautājumi un grāmatā tiek uz tiem meklētas atbildes, jautājumi pat varētu būt ļoti iederīgi un saistoši. 

(6. daļa)

(5. daļa)

(4. daļa)

Jaunas gleznas.
New paintings.

Nosaukums

Daudzi grāmatu autori nosaukumu grāmatai izvēlas vēl pirms darbs vispār ir pabeigts. Daudzi nespēj to izdomāt pat ilgu laiku pēc tam, kad manuskripts jau uzrakstīts un izlabots. Taču vēl daudziem nosaukumi ir tik slikti, ka, gribot negribot, palīdz izdevēji (kā tas bija ar slavenā Kazanovas romānu, kuram viņš gribēja likt nosaukumu “Atmiņas”, bet izdevēji to nomainīja uz “Pasaulē slavenākā sieviešu pavedēja atmiņas”, tādējādi sniedzot Kazanovam iespēju baudīt milzīgu pasaules slavu). Kā labāk? Kā vieglāk? Un kā pareizāk?

Kādi var būt nosaukumi (kas tiem labs, kas slikts):

• skaidrojošs, taču ne pārāk tiešs. Piemēram, “Kritiens”.Grāmatai šāds nosaukums būtu labs (jo nav pārāk tiešs), taču vārdā “kritiens” ietvertā doma liecina par kaut ko sliktu, destruktīvu, nospiedošu. (Visdrīzāk, lasītājs, kurš meklē grāmatu, lai gūtu pozitīvu pārdzīvojumu, šo grāmatu neizvēlēsies).
• ar vairākām nozīmēm (piemēra gan tiešo, gan pārnesto). Piemēram “Būris ar vilkiem”. Grāmatai šāds nosaukums būtu gan labs, gan interesants. Tajā ir ietvertas divas nozīmes, un, lai arī liecina par kaut ko biedējošu, tikpat labi var būt kaut kas pavisam ikdienišķs, piemēram, birojs ar riebīgajiem kolēģiem :)
• kāda auga, vietas, puķes, sugas, termina... nosaukums. Piemēram “Bute”. Pēc nosaukuma saprotams, ka grāmatu būs par zivīm, konkrētāk – butēm. Kuru, velns parāvis, interesē butes? Zvejniekus? Sugu pētītājus? Bušu audzētājus? Precīzi – tikpat kā nevienu! Neliec šāda tipa nosaukumu, ja vēlies, lai tevi lasītu un tavu grāmatu ievērotu lielākā sabiedrības daļa (nevis tikai neliels skaits kādas konkrētās jomas pārstāvju).
• pārāk salkani nosaukumi. Jā, ļoti noderīgi melodrāmu romāniem, kas nāk no Vācijas un tiek ražoti uz kvantitāti, ne kvalitāti, taču ne jau mūsu apstākļiem un ne jau tiem, kas no sava gara darba patiešām grib izveidot meistardarbu! Tātad, piemēram “Vēl paliek kāda cerība”. Lūdzu, mīļie cilvēki, ja vien jūsu gara darbs nav pilnīgs salkanuma savārstījums un netiek ražots kvantitātei, tad nelieciet šāda tipa virsrakstus! (Kaut gan no otras puses – katrai grāmatai ir savs lasītājs, arī šīs melodrāmas lasa.)
• nosaukums, kas ietver vārdu spēles (metafora, salīdzinājums, paradoks... spēles ar skaņām, vārdiem...). šādi grāmatu nosaukumi ir interesanti un piesaistoši. Piemēram, “Četri taksisti un skunkss” ir vārdu spēle no populārā darba “Četri tankisti un suns”. Šādu nosaukumu bieži izvēla tie, kas vēlas parodēt kāda cita darbu.
• nosaukums, kas ietver vārdu “hronika”. “Hronika” ir vārds, kuru parasti izmanto fantāzijas žanra autori, lai atklātu savu izdomāto zemi, piemēram, “Hetrikas hronika”. Nosaukums ir interesants, jo lasītājs nezina, kas ir Hetrika. Viņš tikai nojauš, ka hronika ir par kaut kādu vietu/laiku. Šāda tipa nosaukumi ir īsi, kodolīgi un skaidri.
• klišejiski nosaukumi. Klišejas ir slikta lieta, kas tiek pārmantotas no autora autoram. Labi autori tās izraida no savas literārās darbības, nepiekopj un neatļaujas ieviest. Klišeja, piemēram, ir “Vecās mājas noslēpums” Klišeja ir noslēpums. Visi vienmēr meklē noslēpumus un vienmēr viņus atrod. Lai nosaukumu izveidotu labāku, vajadzētu mainīt, izvēloties, piemēram “Vecās mājas bēniņi” vai “Manas pamātes vecās mājas”.
• nosaukumi, kuros izmantoti īpašvārdi. Īpašvārdi ir ļoti svarīgi, lai paspilgtinātu nosaukumu. Piemērs: “Vectēva spieķis” vai “Vectēva sarūsējušais spieķis”. Protams, ka otrais nosaukums ir labāks, tas ir konkrētāks un skaidrāks, un rada lielāku ieinteresētību.  

Kādi vēl varbūt nosaukumi? Kā Tu, jaunais rakstniek, izvēlies saviem darbiem nosaukumus?! 

(3. daļa)

Daži jauni mākslas darbi:

Valodas bagātināšanas veidi un valoda tekstā

Valodas bagātināšanas veidi un valodas lietojums prozā dažādiem raksturiem un tipāžiem

Viena no būtiskākajām prozas darba pazīmēm, kurai jāvelta pietiekami liela uzmanība, ir valoda. Kad dievs radīja rakstnieku, viņš teica: “tev būs rakstīt skaistā, literāri baudāmā valodā”.

Kā valodu pataisīt baudāmu?

• Pirmkārt, mācies no saviem sugas brāļiem! Lasi ideālus autorus! Lasi! Lasi! Lasi! Lasi daudz un daudzveidīgi! Noprovē no katra autora pa mazuma, lai mācītos rakstīt, saprast, cik skaista un daudzveidīga var būt valoda, un apzināties daudzos, jo daudzos rakstniecības stilus.
• Otrkārt, kad esi atradis kādā cita autora dabā, kādu skaistu vietu, pārraksti to! Pārrakstot darbu galva atceras un roka iegaumē! Kad esi pārrakstījis, centies atdarināt! Atdarini valodas skanīgumu, poētismu, stilu. Nepārkopē, bet atdarini! Raksti līdzīgi!
• Treškārt, raksti katru dienu! Nav svarīgi ko un kā, bet raksti. Sāc ar dienasgrāmatu. Pieraksti svarīgākos dienas notikumus vai izjūtas un sajūtas. Katru dienu pierakstot notikumus, tu radināsies pie pastāvības un patstāvības, tevī radīsies kāda noteikta dienas rutīna, kas liks tev rakstīt, un tu nespēsi bez rakstīšanas vairs dzīvot ne dienu.
• Ceturtkārt, rakstot darbu, piedomā pie tā, ka autora valodai visa darba garumā ir jābūt viendabīgai. Daudzi autori darbu sāk stīvi, vēlāk ierakstās un noslēdz ar lielisku valodu un tās plūdumu. Labojot darbu, autora valoda jāizveido viendabīgi kvalitatīva visa darba garumā.

Netā mātē googlē atrodami miljons un viens veids, kas nepieciešams valodas bagātināšanai – epiteti, metaforas, salīdzinājumi. Tas viss nepieciešams poētiskai rakstnieka valodai. Taču ir vēl otra, ļoti būtiska lieta. Rakstniekam ir nepieciešams savs stils, lai tā darbi kļūtu ievērojami un atzīti. Pelēkais rakstnieks, kas maļ vienā noteiktā veidā, un ir līdzīgs pārējiem simts tādiem pašiem autoriem ne ar ko neatšķiras no pelēkās masas. Lai iegūtu ievērību, vajag citādāk. Izdomā kaut ko jaunu! Kādu jaunu tēmu vai miksē stilus. Iesākumā tevi nīdīs par to, ka jauc pasaules kārtību (kā Pikaso, kuru sākumā neviens nesaprata), bet beigās, iespējams, tu izpelnīsies pasaules slavu ar savu vaļsirdību un citādību. Un to taču vēlamies mēs visi....

Lai nu kā, epiteti, metaforas un citas literārās valodas figņas, nav galvenais valodas bagātināšanas veidiem. Tas ir viens no. Otrs ļoti būtisks valodas bagātināšanas process ir spēja saskatīt un atklāt atšķirības starp mūsu darba tēliem un atrast tiem realitātei atbilstošu valodu. Visiem zināms, ka četrpadsmit gadu vecs cilvēks nerunās kā mūža pieredzējis vīrs. Vai arī cietumnieka runa radikāli atšķirsies no skolotāja, direktora vai finanšu menedžera runas. Protams!

Tātad būtiskākie aspekti, kas izšķir personāžu varoņu runas:

1. sociālais slānis
2. profesija
3. vecums
4. dzīvē piedzīvotais
5. atrašanās vieta, telpa (pilsēta, lauki, metrapole, kāda konkrēta valsts. Ja tiek personāžs atrodas no kāda būtiska reģiona, piemēram, Latgales vai Kurzemes, tad to runai jābūt atbilstošai)
6. rase (ja, piemēram, mēs rakstam fantāzijas žanrā, tad vajadzētu būtisku vērību griezt arī uz cilvēku, elpu vai nez tur vēl kādām rasēm. Visiem jārunā atšķirīgi!)
7. laiks/laikmets (ja rakstām par pagātni vai nākotni, tad ļoti būtiski izmantot vārdus un teikuma konstrukcijas, kas atbilstošas tieši tam laikam)

Valodas skanīgums un viegli lasāma valoda

Vēl, runājot par valodu, ļoti būtiski uzsvērt, ka tekstiem jābūt viegli lasāmiem, lai lasītājs, nespēdams izboksterēt vai uztvert, nenomestu tavu grāmatu ratā. Tātad, valodu viegli lasāmu padara:

1. ērtas teikuma konstrukcijas. Nekabini aiz galvenā teikuma miljons palīgteikumus, sajauktus ar divdabja teicieniem un tiešajām runām. Nekabini nekā! Kā saprast, ka teikumi ir labi? Ja vari tos izlasīt skaļi, nepieliekot pastiprinātas pūles (neaizelšoties vai nesapiņķerējoties), tad ir ok, ja sanāk saputroties – tad saīsini teikumus vai mani kaut ko!
2. īsi teikumi. Ērts ne vienmēr ir īss un garš ne vienmēr ir neērts. Saproti, lai rakstītu garus teikumus, tev nepieciešama diezgan augsti attīstīta muzikalitāte. Kāpēc? Lai tie sanāktu skanīgi. Ja tev nav muzikalitātes, tad tavi garie teikumi izklausīsies nevis pēc dziesmas, pēc kā viņiem vajadzētu izklausīties, bet gan pēc trokšņa, radot sajūtu, ka grab kaut kas vecs un nolietojies.
3. nav spēļu ar skaņām. Neliec tak' teikumā vienu aiz otra vārdus ar vienādiem burtiem vai līdzīgām skaņām. (Mani pārņēma pavisam priecīgs pacilājums) (Šodien, šajā skaistajā dienā...)

(2. daļa)

Tēlu runa un autora runa

Rakstot prozas darbu, iespējams to veidot 3 dažādās personu runās. 1. personā (es), 2 personā (tu), 3. personā (viņš/viņa). Lai skaidrāk saprastu, kā katra personu runa viena no otras atšķiras un kad labāk pielietojuma, izveidošu tabulu:

1. personu runa (es)	2. personu runa (tu)	3. personu runa (viņš/viņa)
* darbs, kas veidots šajā personu runā, ir intīmāks. * nav jāatdala personu runa no autora runas. Autors ir persona, un persona ir autors. * nav iespējams tekstā atklāt to, kas redzams aiz tēla redzeslauka. Viņš nevar zināt, ko dara pārējie svarīgie tēli, kas pašreiz neatrodas ar viņu vienā vidē. * ierobežots vārdu krājums un runa, ja es personas tēls, piemēram, ir cietumnieks vai kāds konkrētas jomas pārstāvis. * pirmās personas skatu punktu parasti izvēlas darbos, kas ir intīmi, piem., dienasgrāmatās vai detektīvos, vai tādos darbos, kur nepieciešama interesanta, atraktīva tēlu runa.	* darbi, kas veidoti šajā runā, ir reti sastopami un grūti izveidojami. (pasaulē populārs ir tikai viens darbs, kas ir izveidots šajā personu runā) * darbs ir netipiski izveidojams un diezgan smagi lasāms.	* vispopulārākais veids, kurā radīt tēlu valodu. * jāatdala personu runa no autora runas. Personu runa ir atbilstoša tēliem, bet autora runa autoram. * ja tekstā ir visu zinošais autors, tad iespējams atklāt tādas lietas, kuras tēli ne tikai neredz, bet arī nenojauš. * ierobežots ir tikai personu vārdu krājums, savukārt autors var lietot tik daudz un tādus vārdus, kādus vien vēlas.

(1. daļa)

Manas mammas meistardarbi - gleznojumi. Izskatās jau diezgan labi (īpaši pirmā bilde), ja neņem vērā, ka gleznotājai nav pilnīgi nekādas izglītības gleznošanā. 
Ja Tev ir ko teikt gleznu sakarā, lūdzu, izpaudies komentāros. Ja vēlies gleznas apskatīt tuvāk un apsver domu kādu pirkt, arī izpaudies komentāros! :)

My mother's masterpieces. She is beginner without any education in painting. In my opinion, first picture looks pretty good.
Anyway if you want to say something about these paintings, you are welcome to do that.

Vide

Katrs darbs, kurā darbojas tēli, noris kaut kādā vidē (piemēram, mājā, mežā, skolā, slimnīcas palātā utt.). Vide nav tikai dekorācija, lai autors pilnasinīgi un skaisti spētu piepildīt lapu. Vide būtiski papildina sižetu, dziļāk atklāj darbojošos tēlus un lasītājam pilnīgāk ļauj saprast darbu un iedziļināties tajā. Videi ir būtiska loma lasītāja fantāzijas radīšanā, tāpēc tās pamatā nepieciešamas detaļas, kuras ir sajūtamas, iztēlojamas, raksturojošas un darbību virzošas.

Lai lasītājs skaidrāk apjaustu notiekošo un nezaudētu savu fantāziju, lasot darbu, nepieciešams visu laiku tam atgādināt, kur darbība noris. Autoram jāprot pietiekami spilgti aprakstīt ne tikai tās vietas, kas lasītājam varētu likties svešas un jaunas (kalnu alas vai zinātnes doktoru kabineti mājas dziļākajos pagrabos), bet arī tās, kas ir pietiekami pašsaprotamas (mājas virtuve vai klase skolā). Lai vide būtu raksturota labi, uzmanība ir jāpievērš detaļām. Detaļas var tikt sajustas ar redzi, smaržu, garšu, dzirdi, tausti un prātu. Rakstot par detaļām, izsakies sulīgi un pilnīgi, lai lasītājs, iztēlojoties, var just visu - gan redzēt, gan sadzirdēt, gan sagaršot, gan sataustīt!

Lai iztēlojamība lasītājam būtu vienkāršāka un uztveramāka, nepieciešams ievērot dažus būtiskus punktus:

1. Iztēlojamībai jābūt konkrētai. Tātad –, aprakstot kādu reāliju, ir jāraksta konkrēti par to reāliju. Ieskatam sniegšu divus piemērus. Pirmais piemērs - Tālumā raugoties, koki bija lieli un melni. Pielijušie zari bija nolaidušies, uz zemi un izskatījās drūmi. Otrais – Tālumā raugoties, egles bija lielas un melnas. To pielijušie zari smagajām skujām krita uz zemi, un izskatījās drūmi. Tātad, kurš variants, jums patika labāk? Protams, ka otrais. Otrais bija konkrēts. Nebija minēti vis koki, bet gan konkrēti – egles. Cilvēks jau laikus spēja iztēloties egli.
2. Iztēlojamībai jābūt ar valodas precizitāti. Tātad – aprakstot kādu reāliju, jāraksta precīzi par šo reāliju. Nedrīkst rakstīt, ka, piemēram, bērnam palika slikti, ja patiesībā viņam piemetās caureja. Labi. Slikts piemērs, jo grāmatās parasti neraksta, ka kādam sanāca šmuce, bet nu domu uztvērāt – ja ir caureja, tad neraksta, ka palika slikti vai saslima!

Kad detaļu un vides aprakstu ir par daudz?

Detaļas ir jāapraksta, taču ir daži priekšnoteikumi, kas jāievēro, lai darbs nebūtu pārsātināts ar detaļām un lai tās nebūtu nevietā. Tātad –

1. ļoti smalki nevajadzētu aprakstīt ļoti pašsaprotamas darbības un procesus (piemēram, matu ķemmēšanu, kafijas dzeršanu, vai došanos uz darbu, ja tā ir klasiska, pašsaprotama un ikdienišķa).
2. nevajadzētu aprakstīt vienu reāliju vairākkārtīgi (piemēram, meitene ravē dārzu un tagad appēta katru ento nezāli, kas ir gluži tāda pat kā iepriekšējā. Nevajag aprakstīt katru šo nezāli. Pietiek aprakstīt vienu, lai būtu gana.
3. tāpat arī nevajag aprakstīt darbības, kas atkārtojas. Piemēram, ja ļoti būtiski autoram uzsvērt rakstura došanos uz darbu, tad dara to tikai vienu reizi, ne jau katru, kad tēls dodas uz darbu.
4. nevajag aprakstīt vidi un detaļas, kas nesniedz nekādu ieguldījumu tēlu izpratnē vai darbības virzīšanā. Ja mēs tagad truli sāksim aprakstīt nakti, mēnesi, lietu vai vēju, ja tas mums nebūs vajadzīgs un darīsim to tikai tāpēc, ka mēs redz' varam sadzejot kaut ko masīvi skaistu, tas apstādinās lasījumu un kļūs neinteresanti lasītājam. Jā, to var darīt, bet tikai nepārforsējiet. Pārforsēt nav labi, un vienīgais, ko jūs tikai panāksiet – lasītājs pāršķirs. Visi taču atceras Andreja Upīša Zaļo zemi un tās entās sākuma lapas, kur tika aprakstīta daba un cilvēki? Tik šķir, šķir, šķir....
5. izvairīties no gariem, statiskiem dabas aprakstiem, ja tēls pats ir kustībā. Prātā palicis Dena Brauna romāns Da Viņči kods, kur galvenais varonis mūk no ļaunajiem, bet tai pat laikā ilgi un gari var filozofēt gan par notikušo, gan dabu. Kamōn, cilvēki mīļie, ja kāds tik ļoti steidzās (mūk no kāda), tad laika, lai pētītu statisku reāliju krāsas, lielumus un lietas ne pavisam nav. Es nedrīkstu rakstīt - Muku no vilkiem, mēness bija liels, apaļš un balts. Šādā gadījumā jāraksta – Muku no vilkiem, sejā cirtās vējš, gar ausīm sitās krūmāju zari, bet baltā mēness gaisma mani pavadīja ik uz soļa. Ja tēls ir kustībā, tad arī aprakstītajai dabai jābūt kustīgai.  

Tēli

Tēli, kā jau iepriekš tika noskaidrots, ir otra svarīgākā lieta, rakstot daiļdarbu. Tātad, tie var būt gan dzīvi (cilvēki, dzīvnieki, putni), gan nedzīvi (piemēram, grāmata, stikla lodīte). Tēliem, lai tie liktos ticami un radītajam darbam būtu augsta kvalitāte, ir jāmainās laika gaitā un situāciju/notikumu iespaidā. Grāmatas noslēgumā tie nedrīkst palikt tādi paši, kādi bijuši sākumā, pirms iekšējiem un ārējiem pārdzīvojumiem. Ir jāmainās visam - gan izskatam, gan psiholoģijai, gan to veiktajām kustībām.

Lai tēli būtu interesanti un baudāmi lasītājam, tie jāveido spilgti. Koši, ar kādu tikai tēlam raksturīgu iezīmi, piemēram:

1. izskata iezīmi (piemēram, tirkīza zilām, jūras dziļām acīm)

2. rakstura iezīmi (piemēram, viņu pārņēma dusmas vienmēr, kad redzēja vecu cilvēku aizvelkamies tam garām)

3. kādu darbību (piemēram, aplaidis skatienu apkārt jaunajai ēkai, satvēra plaukstā bārdu un domīgi nomurmināja kaut ko zem deguna)

4. kādu interesantu aizraušanos (piemēram, kolekcionēja ercena karaļus un vienmēr smēķēja tikai augstākās kvalitātes sieviešu cigaretes rozā krāsā)

Jau lasot šos piemērus, mēs saprotams, ka darbs varētu būt īpaši baudāms. Tēlos pavīd oriģinālas idejas un tie nav klišejiski.

Raksturu kartītes

Lai labāk spētu izveidot tēlu un sekot tā attīstībai, kā arī laika gaitā, gara darbu rakstot, neaizmirstu dažas būtiskas nianses par katru tēlu, autori mēdz veidot raksturu kartītes, kurās piefiksē daudz būtiskas informācijas. Tiesa gan, grāmatā visai informācijai, kas fiksēta šajās raksturu kartītēs, nav jāuzrādās! Tas ir lieki un nevajadzīgi!

1. Vārds, uzvārds, atrašanās vietas adrese
2. Dzimšanas datums, vieta, pašreizējais vecums
3. Svars, garums, fiziskā ķermeņa apraksts
4. Acu krāsa, matu krāsa, spilgtākās iezīmes
5. Svarīgāko ģimenes locekļu vārdi, nodarbošanās, spilgtākās iezīmes, ja tās nepieciešamas
6. Tēla salaulātā/mīļotā/mīļākā vārds, spilgtākās rakstura iezīmes
7. Draugi, to spilgtākās izskata iezīmes, nodarbošanās
8. Sociālais slānis
9. Izglītības līmenis, IQ, gara spējas
10. Nodarbošanās, darba devējs, alga, spilgtākās lietas attiecībās ar darba kolēģiem
11. Vietas, kopienas, kuras apdzīvo tēls
12. Politiskā nostāja, reliģiskā nostāja, tautība, kādas citas spilgtas iezīmes (vegānisms, veģētārietis)
13. Hobijs, aizraušanās, brīvā laika pavadīšanas veidi, vietas
14. Sapņi, mērķi, ambīcijas, kompleksi
15. Bailes, tieksmes, psiholoģiskās novirzes/atšķirības
16. Sāpīgākā trauma, vilšanās, ja atstājusi sekas uz turpmāko dzīvi
17. Veselība, esošās, topošās slimības.
18. Seksuālā orientācija, pieredze, nozīme, dzimumdzīves morālie standarti
19. Tips (sangviniķis, holēriķis, melanholiķis, flegmātiķis)
20. Attieksme pret dzīvi/nāvi
21. Patīk (ēdieni, lietas, krāsas.....) Te uzskaitīt būtiskākās, tēlam raksturīgākās un īpaši nozīmīgākās lietas
22. Dzīves filozofija
23. Talanti

Raksturi un tipāži

Kā jau iepriekš tika noskaidrots – tēliem/raksturiem piemīt ļoti spilgtas iezīmes. Spilgtās iezīmes tos atdala no tipāžiem, kas ir raksturīgi, klišejiski un pierasti. Tipāži, piemēram, ir vieglprātīgas ielas meitas, alkoholiķi, kas nespēj atmest dzeršanu, nepaklausīgi ielu bērni vai skolotāji ar pierastu, ikdienišķu uzvedību. Tipāži ir tēli, kuriem piemīt klišejas un kuri nevieš neko jaunu. Nav vēlams izvēlēties rakstīt, izmantojot tipāžus, jo tad, pirmkārt, darbs būs klišejisks un lasītājam radīsies sajūta, ka šādu darbu jau lasījis, un, otrkārt, šādi darbi ir ļooooooti garlaicīgi. Izdomājiet kaut ko jaunu! Bez tam pati būtiskākā rakstura un tipāža atšķirība ir tā, ka rakstura izdarības stāstā pamatojas tā uzskatos, dzīves mērķos un izriet no vēlmēm, savukārt tipāžu pilnībā vada pats autors. Tipāžs darbojas mehāniski. Tēls, kas darbojas autora iecerēs, paužot visu, ko vēlas autors, rīkojoties tā, kā vēlas autors, ir sekls un vienveidīgs. Tēlam ir jādzīvo pašam, autoram tikai jāpieraksta. Tikai jāpieraksta. 

Premisa – kas par zvēru un ko ziemā ēd?

Pirmais, kam, sākot rakstīt darbu, jāveltī vislielākā uzmanība, ir premisa, darba dziļā doma. Tā ir darba definīcija, apgalvojums, kas piepildās darba noslēgumā. Bieži par premisu dēvē arī morāli vai tēmu, taču šiem visiem trim jēdzieniem ir dažas būtiskas atšķirības:

Morāle moralizē, tā māca, kā ir būt labi un nepieļauj sliktu piemēru radīšanu. Rakstnieks nedrīkst būt moralizētājs! Viņš taču ir mākslinieks!

Tēma ir atzinums vai saistītu notikumu virkne par vienu vai vairākiem dzīves aspektiem autora unikālajā stāstījumā. Tēma ir ideja, kas pastāvīgi atkārtojas daiļdarbos, piemēram, pienākums pret garīgi slimu māti, naudas nozīme dažāda slāņa cilvēkiem vai slaveno cilvēku riebums pret mazāk slavenajiem. Ir tik daudz dažādu tēmu!

Lai būtu vieglāk saprast, kas ir premisa, aplūkosim piemērus. Viljama Šekspīra lugā “Romeo un Džuljeta” premisa ir “mīlestība ved nāvē” vai, piemēram, “nejaušība spēj nogalēt”.

Vai visi zina pasaku par trim sivēniņiem? Viens sivēns māju cēla no akmens, otrs no koka, bet trešais sivēns visu vasaru pavadīja izklaidējoties. Šādam, pēc uzbūves vienkāršam darbam, arī ir premisa! Un premisa ir, piemēram, “muļķība ved nāvē, gudrība dara laimīgu”. Katram darbam var būt bezgalīgi daudz premisu, un katrs cilvēks, atkarībā no dzimuma, izglītības līmeņa, sociālā stāvokļa un pārējiem aspektiem, spēs saskatīt citādāku premisu. Viss ir pareizi. Vienā darbā var atrasties vairākas premisas, taču tās nekad nenonāks konfliktā viena ar otru, liecinot par divām un vairākām gluži pretējām lietām!

Dažādie premisu veidi:

Ķēdes reakcijas premisa * visvienkāršākā * kāds atgadījums ierauj varoni notikumu virknē, kas ved uz kulmināciju un atrisinājumu * šādā prozas darbā pārsteigums lasītāju parasti gaida jau sākumā

Pretspēku premisa * raksturīga darbā, kurā ir divi pretspēki, kas karo viens pret otru (piem., cilvēks un alkohols, cilvēks un nauda, cilvēka godīgums, piemēram, pret cilvēka negodīgajām īpašībām – zagšanu)

Situācijas premisa * viens apstāklis ietekmē visas tēlotās personas (piem., visi tēli atrodas skolā un ar to ir notikumi, vai uznāk lietus pārgājiena laikā). Jāatzīmē īpaši, ka visi tēli pret šo vienu apstākli rīkojas citādāk, jo katram ir savs iekšējais es. * šāda veida prozas darbi ir kā stāstu cikli, kurus saista kāds kopējs notikums.

Kad darbs ir uzrakstīts, autoram jāizpēta, vai stāstā nav notikumu, kas nav nepieciešami premisas pierādīšanai. Ja šādi notikumi ir, tad viņi ir lieki. Tie ir jādzēš ārā, un miers.

Otrs darbs, kas jāveic, kad viss liekais izdzēsts – jāpārbauda, vai notikumi, kas atstāti, uzskatāmi parāda premisu darbībā. Vai tie ir pilnībā skaidri definēti? Vai nav nekā lieka? Ja ir kaut kas lieks vai neskaidrs, darbs jālabo.

Kā iemācīties rakstīt ar premisu?

1. Noskaties daudz dažādu filmu un izlasi daudz dažādu grāmatu! Centies tām nosaukt premisas. Par ko darbs vēsta? Kas ar varoņiem notiek darbā? Kāda ir to izaugsme? No kā uz ko tie pārvēršas? Kas ir galvenais priekšnoteikums, kas liek darboties tēliem?
2. Pārbaudiet, kā pārvērstos stāsts, ja tam mainītu premisu? Kuras vietas no darba būtu jāmet ārā, ja jūs maināt premisu? Kas jāpieliek klāt, lai uzskatāmi parādītu jauno premisu?
3. Izdomājiet premisu un pierakstiet to! Izdomājiet svarīgākos notikumus, kas atspoguļos jūsu izdomāto premisu! Pierakstiet! Nepaies ilgs laiks līdz jūs būsiet iemācījušies rakstīt ar premisu!