Runa, monologs un dialogs

Kā izveidot saturisku dialogu daiļdarbā? Kā izveidot sarunu, dialogu, monologu?

Saruna, dialogs un monologs ir ļoti būtiska darba daļa, jo ataino ne tikai raksturus, savstarpējās tēlu attiecības, bet arī virpina tekstu uz priekšu, rada intrigas, kāpinājumus un kulminācijas.

Monologs ir tad, kad runā viena persona, bet dialogs, kad divas. Tikpat labi, cik runātais teksts, monologs var būt arī kāda tēla domas. 

Spilgtākās runas iezīmes:

• Runa ir kodolīga, nav minēts nekas lieks. Katrs vārds, teikums ir ļoti pārdomāts. Grāmatā ūdens nav jālej! Sliktais piemērs: “Paldies” viņš noteica un turpināja: “vai iedosi arī otru grāmatu?” Labais piemērs: Pateikdamies viņš turpināja: “vai iedosi arī otru grāmatu?”
• Runa ir maksimāli reālistiska (sarunvaloda, vārdi un un teikumu struktūras atbilstošas reālai runai), taču tā nav pārāk reāla. Kad cilvēks runā, ir daudz liekvārdības, minstināšanās, stostīšanās, pārprasīšanas un nesaprašanas. Rakstot darbu, tekstā tas nav jāiekļauj!
• Runā ir pateikts maksimāli daudz ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem
• Runas teksts pēc teikumu konstrukcijām ir atbilstošs dabā sastopamajam, respektīvi, nevar rakstīt gariem pakārtotiem teikumiem ar divdabja teicieniem, savrupinājumiem un iespraudumiem, ja realitātē tā neviens nerunā! Padomāt pie teikumu uzbūves!
• Personāžu runā lielākais akcents un doma tiek likta uz vārdiem, kas atrodas teikumu beigās. Ja vēlaties kaut ko īpaši izcelt, lieciet šos vārdus teikuma beigās!
• Runa nedublē darbību! Piemērs: “Redz, kur santīms,” viņš, pastiepis roku pakaļ santīmam, kas atradās uz zemes, izsaucās. Pareizi būtu, ja būtu vai nu tikai tiešā runa vai arī tikai piebilde. 
• Runa ir mērķtiecīga. Tā virza sižetu. Ja runa nevirza sižetu, tā ir jāmet laukā! Bez žēlastības!
• Nekad nevajag veidot runu tam, ko var parādīt! Piemērs sliktais: “Re cik jauka atslēdziņa!” Piemērs labais: Viņš atrada atslēgu.
• Runa var tikt izmantota, lai atainotu tēlu raksturus. Caur vārdiem un tiešajām, un netiešajām darbībām var ļoti daudz atklāt par tēlu. Un tas ir nepieciešams. Labais piemērs: “Tu šito ēdīsi!?” viņa augstprātīgi izkliedza, seju savilkdama.
• Runa var tikt izmantota, lai atainotu tēlu savstarpējās attiecības. Piemēram, visi runā, taču neviens nevienā neklausās. Šāda darbība pauž necieņu tēlam pret tēlu.
• Runa katram personāžam ir individuāla. Dialogs ir pretēju raksturu vai viedokļu sadursmes veids caur kuru attīstās sarežģījums. Turklāt abu pušu vēlmēm ir jābūt pamatotām to raksturos un vēlmēs, nevis autora iegribās. 
• Runu var individualizēt, izmantojot dialektus vai akcentus (ārzemnieka runa bez locījumiem, ar nenoteiksmi, bez garumzīmēm vai kalkētām sintaktiskajām struktūrām), taču tas var radīt arī komisku efektu. Piemērs: “Man jau likt salasīt abols.” Individualitāti tēlu runās var panākt arī ar vārdu krājumu (skolotājas vārdu krājums būs daudz lielāks nekā skolnieka. Mākslinieka vārdu krājums būs daudz poētiskāks nekā baņķierim, kura runā būs, piemēram, daudz banku terminu.) Ja autors ir nobriedis savus tēlus jo īpaši individualizēt, tad jāatceras, ka raksturu runas individualizācija jālieto visa darba gaitā. Nevar sākt individuāli, bet darba gaitā runu notrulināt!!!

Populārākās dialoga kļūdas:

• “Kā jau tu zini, draugs,...” Personāži stāsta viens otram to, ko abi jau zina. Ar kādu mērķi? Lai arī lasītājs uzzina no viņu sarunas kaut ko svarīgu. Tas ir muļķīgi. Nepieļaujami darba autoram!
• Darbā tiek rakstītas tikai tiešās runas, bez piebildēm un remarkām. Tas ir muļķīgi, jo remarkas un piebildes ļauj lasītājam tekstu uztvert dažādi. Sliktais piemērs: “Man liekas, ka esmu stāvoklī!” No plikas tiešās runas nav saprotams, vai teicējs ir dusmīgs, priecīgs vai šokēts. Pareizāk šajā teikumā būtu: “Man šķiet, ka esmu stāvoklī,” viņa novilka, skumji skatoties grūtniecības testā.
• Bieži dialogi ir veidoti tikai tā dēļ, lai būtu saruna. Tēli runā par ļoti ikdienišķām un parastām lietām ar ikdienišķu un parastu valodu. Atceries, ka runāšana runāšanas pēc nav nepieciešama! Nav nepieciešama neviena runa, kas nevirza darbību, nepadziļina konfliktu vai nesniedz atrisinājumu! Visu bez žēlastības dzēs ārā!
• Bieži dialogi tiek veidoti, lai būtu estētiski pievilcīgi, ar sarkasmu, humoru vai vārdu spēlēm. Taču, kas ir par vainu? Tiem nav satura! Un tie nav reālistiski. Vai ir nepieciešami šādi estētiski pievilcīgi dialogi un sarunas, kuriem nav satura? Protams, ka nē!!! 
• Dialogi sākas sakarīgi, bet tā gaitā aizplūst uz mazsvarīgām un pilnīgi nesvarīgām lietām. Atkāpšanās no tēmas, nesvarīgu iemeslu dēļ. Slikts stils. Bezjēdzīgs, nekam nederīgs stils. 
• Kad tēli runā, lai iepazīstinātu lasītāju ar notiekošo. Vai nu stāsta viens otram par laiku, vidi, vai par sirds problēmām. Šis ir muļķīgs stils, tas viss lasītājam ir jāuzzina no vēstītāja un cilvēku savstarpējām emocijām, nevis no kādu tēlu dialoga.