Runa, monologs un dialogs

Kā izveidot saturisku dialogu daiļdarbā? Kā izveidot sarunu, dialogu, monologu?

Saruna, dialogs un monologs ir ļoti būtiska darba daļa, jo ataino ne tikai raksturus, savstarpējās tēlu attiecības, bet arī virpina tekstu uz priekšu, rada intrigas, kāpinājumus un kulminācijas.

Monologs ir tad, kad runā viena persona, bet dialogs, kad divas. Tikpat labi, cik runātais teksts, monologs var būt arī kāda tēla domas. 

Spilgtākās runas iezīmes:

• Runa ir kodolīga, nav minēts nekas lieks. Katrs vārds, teikums ir ļoti pārdomāts. Grāmatā ūdens nav jālej! Sliktais piemērs: “Paldies” viņš noteica un turpināja: “vai iedosi arī otru grāmatu?” Labais piemērs: Pateikdamies viņš turpināja: “vai iedosi arī otru grāmatu?”
• Runa ir maksimāli reālistiska (sarunvaloda, vārdi un un teikumu struktūras atbilstošas reālai runai), taču tā nav pārāk reāla. Kad cilvēks runā, ir daudz liekvārdības, minstināšanās, stostīšanās, pārprasīšanas un nesaprašanas. Rakstot darbu, tekstā tas nav jāiekļauj!
• Runā ir pateikts maksimāli daudz ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem
• Runas teksts pēc teikumu konstrukcijām ir atbilstošs dabā sastopamajam, respektīvi, nevar rakstīt gariem pakārtotiem teikumiem ar divdabja teicieniem, savrupinājumiem un iespraudumiem, ja realitātē tā neviens nerunā! Padomāt pie teikumu uzbūves!
• Personāžu runā lielākais akcents un doma tiek likta uz vārdiem, kas atrodas teikumu beigās. Ja vēlaties kaut ko īpaši izcelt, lieciet šos vārdus teikuma beigās!
• Runa nedublē darbību! Piemērs: “Redz, kur santīms,” viņš, pastiepis roku pakaļ santīmam, kas atradās uz zemes, izsaucās. Pareizi būtu, ja būtu vai nu tikai tiešā runa vai arī tikai piebilde. 
• Runa ir mērķtiecīga. Tā virza sižetu. Ja runa nevirza sižetu, tā ir jāmet laukā! Bez žēlastības!
• Nekad nevajag veidot runu tam, ko var parādīt! Piemērs sliktais: “Re cik jauka atslēdziņa!” Piemērs labais: Viņš atrada atslēgu.
• Runa var tikt izmantota, lai atainotu tēlu raksturus. Caur vārdiem un tiešajām, un netiešajām darbībām var ļoti daudz atklāt par tēlu. Un tas ir nepieciešams. Labais piemērs: “Tu šito ēdīsi!?” viņa augstprātīgi izkliedza, seju savilkdama.
• Runa var tikt izmantota, lai atainotu tēlu savstarpējās attiecības. Piemēram, visi runā, taču neviens nevienā neklausās. Šāda darbība pauž necieņu tēlam pret tēlu.
• Runa katram personāžam ir individuāla. Dialogs ir pretēju raksturu vai viedokļu sadursmes veids caur kuru attīstās sarežģījums. Turklāt abu pušu vēlmēm ir jābūt pamatotām to raksturos un vēlmēs, nevis autora iegribās. 
• Runu var individualizēt, izmantojot dialektus vai akcentus (ārzemnieka runa bez locījumiem, ar nenoteiksmi, bez garumzīmēm vai kalkētām sintaktiskajām struktūrām), taču tas var radīt arī komisku efektu. Piemērs: “Man jau likt salasīt abols.” Individualitāti tēlu runās var panākt arī ar vārdu krājumu (skolotājas vārdu krājums būs daudz lielāks nekā skolnieka. Mākslinieka vārdu krājums būs daudz poētiskāks nekā baņķierim, kura runā būs, piemēram, daudz banku terminu.) Ja autors ir nobriedis savus tēlus jo īpaši individualizēt, tad jāatceras, ka raksturu runas individualizācija jālieto visa darba gaitā. Nevar sākt individuāli, bet darba gaitā runu notrulināt!!!

Populārākās dialoga kļūdas:

• “Kā jau tu zini, draugs,...” Personāži stāsta viens otram to, ko abi jau zina. Ar kādu mērķi? Lai arī lasītājs uzzina no viņu sarunas kaut ko svarīgu. Tas ir muļķīgi. Nepieļaujami darba autoram!
• Darbā tiek rakstītas tikai tiešās runas, bez piebildēm un remarkām. Tas ir muļķīgi, jo remarkas un piebildes ļauj lasītājam tekstu uztvert dažādi. Sliktais piemērs: “Man liekas, ka esmu stāvoklī!” No plikas tiešās runas nav saprotams, vai teicējs ir dusmīgs, priecīgs vai šokēts. Pareizāk šajā teikumā būtu: “Man šķiet, ka esmu stāvoklī,” viņa novilka, skumji skatoties grūtniecības testā.
• Bieži dialogi ir veidoti tikai tā dēļ, lai būtu saruna. Tēli runā par ļoti ikdienišķām un parastām lietām ar ikdienišķu un parastu valodu. Atceries, ka runāšana runāšanas pēc nav nepieciešama! Nav nepieciešama neviena runa, kas nevirza darbību, nepadziļina konfliktu vai nesniedz atrisinājumu! Visu bez žēlastības dzēs ārā!
• Bieži dialogi tiek veidoti, lai būtu estētiski pievilcīgi, ar sarkasmu, humoru vai vārdu spēlēm. Taču, kas ir par vainu? Tiem nav satura! Un tie nav reālistiski. Vai ir nepieciešami šādi estētiski pievilcīgi dialogi un sarunas, kuriem nav satura? Protams, ka nē!!! 
• Dialogi sākas sakarīgi, bet tā gaitā aizplūst uz mazsvarīgām un pilnīgi nesvarīgām lietām. Atkāpšanās no tēmas, nesvarīgu iemeslu dēļ. Slikts stils. Bezjēdzīgs, nekam nederīgs stils. 
• Kad tēli runā, lai iepazīstinātu lasītāju ar notiekošo. Vai nu stāsta viens otram par laiku, vidi, vai par sirds problēmām. Šis ir muļķīgs stils, tas viss lasītājam ir jāuzzina no vēstītāja un cilvēku savstarpējām emocijām, nevis no kādu tēlu dialoga. 

Kā uzrakstīt anotāciju grāmatai?

Katru, kas reiz rakstījis grāmatu, nomoka jautājums arī par anotāciju - mazo tekstiņu grāmatas aizmugurē, kas sniedz ieskatu daiļdarbā. Ar anotācijām saskaras arī grāmatu lasītāji pirms konkrētā darba izvēlēšanās lasīšanai un nopirkšanas vai neizvēlēšanās. Anotācijai ir ļoti būtiska loma, jo, slikti izveidota, tā ne tikai aizbiedēs lasītāju no konkrētā darba, bet arī mazinās viņam vēli izvēlēties konkrētā autora darbus arī nākotnē. 

Kā uzrakstīt anotāciju grāmatai? Vēl vairāk, kā izvedot anotāciju, lai lasītājs tiktu ieinteresēts un padotos vilinājumam grāmatu iegūt savā īpašumā? Kādi ir anotācijas galvenie mērķi? Kādai jābūt anotācijai, lai tā ieinteresētu? Kādās ir būtiskākās kļūdas, kuras pieļauj autors vai izdevniecība, rakstot grāmatas anotāciju? 

Anotācijas būtiskākie uzdevumi: 

• ieinteresēt potenciālo lasītāju
• sniegt ieskatu grāmatas saturā

Laba anotācija sastāv no ekspozīcijas un provocējošā notikuma. Un anotācijas forma ir: (kas?) grib (ko?), jo (kāpēc?), bet (kāpēc ne?)

Mazi sīkumiņi anotācijas rakstīšanas sakarā:

1. Nemini personvārdus un vietvārdus un citus plikus faktus. Nevienu neinteresē galvenais varonis, kuru sauc Džons, Jānis vai Anna. Ko teikt labāk? Sauc cilvēka nodarbošanos vai kādu spilgtāko, netradicionālāko īpašību, kurai liela vērtība tālākā stāsta gaitā. Piemēram? Nekustamo īpašumu tirgonis, zaļacainā dāma vai burvis. Un vietvārdi? Kuram interesē Ņujorka, Meksika vai Austrālija? Ja vietām nav būtiskas nozīmes darba aspektā, labāk mini kādu konkrētu vietu - mežu, mazpilsētu vai vēl kādu vietu, kas stimulē fantāziju un rada interesi nevis sniedz tukšu, nekam nederīgu faktu. 
2. Ievij intrigu, radi interesi. Lai arī anotācija ir visai konkrēta padarīšana un prasa būtisku info, tev nevajag sniegt tikai plikus faktus. Vari runāt caur puķēm. 
3. Neraksti gari. Anotācijai ir jābūt īsai un kodolīgai un jāpaņem ar saturu, nevis apjomu!
4. Neraksti par autoru, ja tas nav plaši pazīstams. Kuram interesē ziņas par nezināmu autoru? Nevienam. Patiesībā, mani neinteresē ziņas arī par plaši pazīstamu autoru. Ja es paņemu rokās kādu konkrētu grāmatu, tad anotācija vēlos lasīt ziņas TIKAI par šo konkrēto grāmatu.
5. Mūsdienās ļoti aktuāli anotācijas veidošanā iesaistās lielākie laikraksti un izdevniecības, sniedzot viedokli par konkrēto darbu. Tas gan šeit nav īpaši aktuāli Latvijā (jo šeit nav ne lielu izdevēju/grāmatu mīļotāju, ne lielu dižpārdokļu). Un ja kādu grāmatu no ārzemēm tulko uz šejieni, kāda nozīme slavenā izdevēja domām? Ne es zinu izdevēju, ne grāmatu, ne vēl ko... 
6. Neliec anotācijā dialogus! Ja vien anotācijā iestiprināmā saruna tiešām nav meistardarbs, izvairies no dialogiem. Kuru interesē, ko saka Jānis vai Pēteris? Ja sarunā ir noslēpums, intriga, vari mēģināt, bet pliku, tukšu sarunu....?
7. Retoriskie jautājumi anotācijā. Ja ir vēlēšanās vari mēģināt lasītājā intrigu radīt ar retoriskajiem jautājumiem anotācijā. Ja grāmatas sakarā tiek uzdoti kādi jautājumi un grāmatā tiek uz tiem meklētas atbildes, jautājumi pat varētu būt ļoti iederīgi un saistoši. 

(6. daļa)

(5. daļa)

(4. daļa)

Jaunas gleznas.
New paintings.

Nosaukums

Daudzi grāmatu autori nosaukumu grāmatai izvēlas vēl pirms darbs vispār ir pabeigts. Daudzi nespēj to izdomāt pat ilgu laiku pēc tam, kad manuskripts jau uzrakstīts un izlabots. Taču vēl daudziem nosaukumi ir tik slikti, ka, gribot negribot, palīdz izdevēji (kā tas bija ar slavenā Kazanovas romānu, kuram viņš gribēja likt nosaukumu “Atmiņas”, bet izdevēji to nomainīja uz “Pasaulē slavenākā sieviešu pavedēja atmiņas”, tādējādi sniedzot Kazanovam iespēju baudīt milzīgu pasaules slavu). Kā labāk? Kā vieglāk? Un kā pareizāk?

Kādi var būt nosaukumi (kas tiem labs, kas slikts):

• skaidrojošs, taču ne pārāk tiešs. Piemēram, “Kritiens”.Grāmatai šāds nosaukums būtu labs (jo nav pārāk tiešs), taču vārdā “kritiens” ietvertā doma liecina par kaut ko sliktu, destruktīvu, nospiedošu. (Visdrīzāk, lasītājs, kurš meklē grāmatu, lai gūtu pozitīvu pārdzīvojumu, šo grāmatu neizvēlēsies).
• ar vairākām nozīmēm (piemēra gan tiešo, gan pārnesto). Piemēram “Būris ar vilkiem”. Grāmatai šāds nosaukums būtu gan labs, gan interesants. Tajā ir ietvertas divas nozīmes, un, lai arī liecina par kaut ko biedējošu, tikpat labi var būt kaut kas pavisam ikdienišķs, piemēram, birojs ar riebīgajiem kolēģiem :)
• kāda auga, vietas, puķes, sugas, termina... nosaukums. Piemēram “Bute”. Pēc nosaukuma saprotams, ka grāmatu būs par zivīm, konkrētāk – butēm. Kuru, velns parāvis, interesē butes? Zvejniekus? Sugu pētītājus? Bušu audzētājus? Precīzi – tikpat kā nevienu! Neliec šāda tipa nosaukumu, ja vēlies, lai tevi lasītu un tavu grāmatu ievērotu lielākā sabiedrības daļa (nevis tikai neliels skaits kādas konkrētās jomas pārstāvju).
• pārāk salkani nosaukumi. Jā, ļoti noderīgi melodrāmu romāniem, kas nāk no Vācijas un tiek ražoti uz kvantitāti, ne kvalitāti, taču ne jau mūsu apstākļiem un ne jau tiem, kas no sava gara darba patiešām grib izveidot meistardarbu! Tātad, piemēram “Vēl paliek kāda cerība”. Lūdzu, mīļie cilvēki, ja vien jūsu gara darbs nav pilnīgs salkanuma savārstījums un netiek ražots kvantitātei, tad nelieciet šāda tipa virsrakstus! (Kaut gan no otras puses – katrai grāmatai ir savs lasītājs, arī šīs melodrāmas lasa.)
• nosaukums, kas ietver vārdu spēles (metafora, salīdzinājums, paradoks... spēles ar skaņām, vārdiem...). šādi grāmatu nosaukumi ir interesanti un piesaistoši. Piemēram, “Četri taksisti un skunkss” ir vārdu spēle no populārā darba “Četri tankisti un suns”. Šādu nosaukumu bieži izvēla tie, kas vēlas parodēt kāda cita darbu.
• nosaukums, kas ietver vārdu “hronika”. “Hronika” ir vārds, kuru parasti izmanto fantāzijas žanra autori, lai atklātu savu izdomāto zemi, piemēram, “Hetrikas hronika”. Nosaukums ir interesants, jo lasītājs nezina, kas ir Hetrika. Viņš tikai nojauš, ka hronika ir par kaut kādu vietu/laiku. Šāda tipa nosaukumi ir īsi, kodolīgi un skaidri.
• klišejiski nosaukumi. Klišejas ir slikta lieta, kas tiek pārmantotas no autora autoram. Labi autori tās izraida no savas literārās darbības, nepiekopj un neatļaujas ieviest. Klišeja, piemēram, ir “Vecās mājas noslēpums” Klišeja ir noslēpums. Visi vienmēr meklē noslēpumus un vienmēr viņus atrod. Lai nosaukumu izveidotu labāku, vajadzētu mainīt, izvēloties, piemēram “Vecās mājas bēniņi” vai “Manas pamātes vecās mājas”.
• nosaukumi, kuros izmantoti īpašvārdi. Īpašvārdi ir ļoti svarīgi, lai paspilgtinātu nosaukumu. Piemērs: “Vectēva spieķis” vai “Vectēva sarūsējušais spieķis”. Protams, ka otrais nosaukums ir labāks, tas ir konkrētāks un skaidrāks, un rada lielāku ieinteresētību.  

Kādi vēl varbūt nosaukumi? Kā Tu, jaunais rakstniek, izvēlies saviem darbiem nosaukumus?! 

(3. daļa)

Daži jauni mākslas darbi: