Nosaukums

Daudzi grāmatu autori nosaukumu grāmatai izvēlas vēl pirms darbs vispār ir pabeigts. Daudzi nespēj to izdomāt pat ilgu laiku pēc tam, kad manuskripts jau uzrakstīts un izlabots. Taču vēl daudziem nosaukumi ir tik slikti, ka, gribot negribot, palīdz izdevēji (kā tas bija ar slavenā Kazanovas romānu, kuram viņš gribēja likt nosaukumu “Atmiņas”, bet izdevēji to nomainīja uz “Pasaulē slavenākā sieviešu pavedēja atmiņas”, tādējādi sniedzot Kazanovam iespēju baudīt milzīgu pasaules slavu). Kā labāk? Kā vieglāk? Un kā pareizāk?

Kādi var būt nosaukumi (kas tiem labs, kas slikts):

• skaidrojošs, taču ne pārāk tiešs. Piemēram, “Kritiens”.Grāmatai šāds nosaukums būtu labs (jo nav pārāk tiešs), taču vārdā “kritiens” ietvertā doma liecina par kaut ko sliktu, destruktīvu, nospiedošu. (Visdrīzāk, lasītājs, kurš meklē grāmatu, lai gūtu pozitīvu pārdzīvojumu, šo grāmatu neizvēlēsies).
• ar vairākām nozīmēm (piemēra gan tiešo, gan pārnesto). Piemēram “Būris ar vilkiem”. Grāmatai šāds nosaukums būtu gan labs, gan interesants. Tajā ir ietvertas divas nozīmes, un, lai arī liecina par kaut ko biedējošu, tikpat labi var būt kaut kas pavisam ikdienišķs, piemēram, birojs ar riebīgajiem kolēģiem :)
• kāda auga, vietas, puķes, sugas, termina... nosaukums. Piemēram “Bute”. Pēc nosaukuma saprotams, ka grāmatu būs par zivīm, konkrētāk – butēm. Kuru, velns parāvis, interesē butes? Zvejniekus? Sugu pētītājus? Bušu audzētājus? Precīzi – tikpat kā nevienu! Neliec šāda tipa nosaukumu, ja vēlies, lai tevi lasītu un tavu grāmatu ievērotu lielākā sabiedrības daļa (nevis tikai neliels skaits kādas konkrētās jomas pārstāvju).
• pārāk salkani nosaukumi. Jā, ļoti noderīgi melodrāmu romāniem, kas nāk no Vācijas un tiek ražoti uz kvantitāti, ne kvalitāti, taču ne jau mūsu apstākļiem un ne jau tiem, kas no sava gara darba patiešām grib izveidot meistardarbu! Tātad, piemēram “Vēl paliek kāda cerība”. Lūdzu, mīļie cilvēki, ja vien jūsu gara darbs nav pilnīgs salkanuma savārstījums un netiek ražots kvantitātei, tad nelieciet šāda tipa virsrakstus! (Kaut gan no otras puses – katrai grāmatai ir savs lasītājs, arī šīs melodrāmas lasa.)
• nosaukums, kas ietver vārdu spēles (metafora, salīdzinājums, paradoks... spēles ar skaņām, vārdiem...). šādi grāmatu nosaukumi ir interesanti un piesaistoši. Piemēram, “Četri taksisti un skunkss” ir vārdu spēle no populārā darba “Četri tankisti un suns”. Šādu nosaukumu bieži izvēla tie, kas vēlas parodēt kāda cita darbu.
• nosaukums, kas ietver vārdu “hronika”. “Hronika” ir vārds, kuru parasti izmanto fantāzijas žanra autori, lai atklātu savu izdomāto zemi, piemēram, “Hetrikas hronika”. Nosaukums ir interesants, jo lasītājs nezina, kas ir Hetrika. Viņš tikai nojauš, ka hronika ir par kaut kādu vietu/laiku. Šāda tipa nosaukumi ir īsi, kodolīgi un skaidri.
• klišejiski nosaukumi. Klišejas ir slikta lieta, kas tiek pārmantotas no autora autoram. Labi autori tās izraida no savas literārās darbības, nepiekopj un neatļaujas ieviest. Klišeja, piemēram, ir “Vecās mājas noslēpums” Klišeja ir noslēpums. Visi vienmēr meklē noslēpumus un vienmēr viņus atrod. Lai nosaukumu izveidotu labāku, vajadzētu mainīt, izvēloties, piemēram “Vecās mājas bēniņi” vai “Manas pamātes vecās mājas”.
• nosaukumi, kuros izmantoti īpašvārdi. Īpašvārdi ir ļoti svarīgi, lai paspilgtinātu nosaukumu. Piemērs: “Vectēva spieķis” vai “Vectēva sarūsējušais spieķis”. Protams, ka otrais nosaukums ir labāks, tas ir konkrētāks un skaidrāks, un rada lielāku ieinteresētību.  

Kādi vēl varbūt nosaukumi? Kā Tu, jaunais rakstniek, izvēlies saviem darbiem nosaukumus?!