(2. daļa)

Tēlu runa un autora runa

Rakstot prozas darbu, iespējams to veidot 3 dažādās personu runās. 1. personā (es), 2 personā (tu), 3. personā (viņš/viņa). Lai skaidrāk saprastu, kā katra personu runa viena no otras atšķiras un kad labāk pielietojuma, izveidošu tabulu:

1. personu runa (es)	2. personu runa (tu)	3. personu runa (viņš/viņa)
* darbs, kas veidots šajā personu runā, ir intīmāks. * nav jāatdala personu runa no autora runas. Autors ir persona, un persona ir autors. * nav iespējams tekstā atklāt to, kas redzams aiz tēla redzeslauka. Viņš nevar zināt, ko dara pārējie svarīgie tēli, kas pašreiz neatrodas ar viņu vienā vidē. * ierobežots vārdu krājums un runa, ja es personas tēls, piemēram, ir cietumnieks vai kāds konkrētas jomas pārstāvis. * pirmās personas skatu punktu parasti izvēlas darbos, kas ir intīmi, piem., dienasgrāmatās vai detektīvos, vai tādos darbos, kur nepieciešama interesanta, atraktīva tēlu runa.	* darbi, kas veidoti šajā runā, ir reti sastopami un grūti izveidojami. (pasaulē populārs ir tikai viens darbs, kas ir izveidots šajā personu runā) * darbs ir netipiski izveidojams un diezgan smagi lasāms.	* vispopulārākais veids, kurā radīt tēlu valodu. * jāatdala personu runa no autora runas. Personu runa ir atbilstoša tēliem, bet autora runa autoram. * ja tekstā ir visu zinošais autors, tad iespējams atklāt tādas lietas, kuras tēli ne tikai neredz, bet arī nenojauš. * ierobežots ir tikai personu vārdu krājums, savukārt autors var lietot tik daudz un tādus vārdus, kādus vien vēlas.

(1. daļa)

Manas mammas meistardarbi - gleznojumi. Izskatās jau diezgan labi (īpaši pirmā bilde), ja neņem vērā, ka gleznotājai nav pilnīgi nekādas izglītības gleznošanā. 
Ja Tev ir ko teikt gleznu sakarā, lūdzu, izpaudies komentāros. Ja vēlies gleznas apskatīt tuvāk un apsver domu kādu pirkt, arī izpaudies komentāros! :)

My mother's masterpieces. She is beginner without any education in painting. In my opinion, first picture looks pretty good.
Anyway if you want to say something about these paintings, you are welcome to do that.

Vide

Katrs darbs, kurā darbojas tēli, noris kaut kādā vidē (piemēram, mājā, mežā, skolā, slimnīcas palātā utt.). Vide nav tikai dekorācija, lai autors pilnasinīgi un skaisti spētu piepildīt lapu. Vide būtiski papildina sižetu, dziļāk atklāj darbojošos tēlus un lasītājam pilnīgāk ļauj saprast darbu un iedziļināties tajā. Videi ir būtiska loma lasītāja fantāzijas radīšanā, tāpēc tās pamatā nepieciešamas detaļas, kuras ir sajūtamas, iztēlojamas, raksturojošas un darbību virzošas.

Lai lasītājs skaidrāk apjaustu notiekošo un nezaudētu savu fantāziju, lasot darbu, nepieciešams visu laiku tam atgādināt, kur darbība noris. Autoram jāprot pietiekami spilgti aprakstīt ne tikai tās vietas, kas lasītājam varētu likties svešas un jaunas (kalnu alas vai zinātnes doktoru kabineti mājas dziļākajos pagrabos), bet arī tās, kas ir pietiekami pašsaprotamas (mājas virtuve vai klase skolā). Lai vide būtu raksturota labi, uzmanība ir jāpievērš detaļām. Detaļas var tikt sajustas ar redzi, smaržu, garšu, dzirdi, tausti un prātu. Rakstot par detaļām, izsakies sulīgi un pilnīgi, lai lasītājs, iztēlojoties, var just visu - gan redzēt, gan sadzirdēt, gan sagaršot, gan sataustīt!

Lai iztēlojamība lasītājam būtu vienkāršāka un uztveramāka, nepieciešams ievērot dažus būtiskus punktus:

1. Iztēlojamībai jābūt konkrētai. Tātad –, aprakstot kādu reāliju, ir jāraksta konkrēti par to reāliju. Ieskatam sniegšu divus piemērus. Pirmais piemērs - Tālumā raugoties, koki bija lieli un melni. Pielijušie zari bija nolaidušies, uz zemi un izskatījās drūmi. Otrais – Tālumā raugoties, egles bija lielas un melnas. To pielijušie zari smagajām skujām krita uz zemi, un izskatījās drūmi. Tātad, kurš variants, jums patika labāk? Protams, ka otrais. Otrais bija konkrēts. Nebija minēti vis koki, bet gan konkrēti – egles. Cilvēks jau laikus spēja iztēloties egli.
2. Iztēlojamībai jābūt ar valodas precizitāti. Tātad – aprakstot kādu reāliju, jāraksta precīzi par šo reāliju. Nedrīkst rakstīt, ka, piemēram, bērnam palika slikti, ja patiesībā viņam piemetās caureja. Labi. Slikts piemērs, jo grāmatās parasti neraksta, ka kādam sanāca šmuce, bet nu domu uztvērāt – ja ir caureja, tad neraksta, ka palika slikti vai saslima!

Kad detaļu un vides aprakstu ir par daudz?

Detaļas ir jāapraksta, taču ir daži priekšnoteikumi, kas jāievēro, lai darbs nebūtu pārsātināts ar detaļām un lai tās nebūtu nevietā. Tātad –

1. ļoti smalki nevajadzētu aprakstīt ļoti pašsaprotamas darbības un procesus (piemēram, matu ķemmēšanu, kafijas dzeršanu, vai došanos uz darbu, ja tā ir klasiska, pašsaprotama un ikdienišķa).
2. nevajadzētu aprakstīt vienu reāliju vairākkārtīgi (piemēram, meitene ravē dārzu un tagad appēta katru ento nezāli, kas ir gluži tāda pat kā iepriekšējā. Nevajag aprakstīt katru šo nezāli. Pietiek aprakstīt vienu, lai būtu gana.
3. tāpat arī nevajag aprakstīt darbības, kas atkārtojas. Piemēram, ja ļoti būtiski autoram uzsvērt rakstura došanos uz darbu, tad dara to tikai vienu reizi, ne jau katru, kad tēls dodas uz darbu.
4. nevajag aprakstīt vidi un detaļas, kas nesniedz nekādu ieguldījumu tēlu izpratnē vai darbības virzīšanā. Ja mēs tagad truli sāksim aprakstīt nakti, mēnesi, lietu vai vēju, ja tas mums nebūs vajadzīgs un darīsim to tikai tāpēc, ka mēs redz' varam sadzejot kaut ko masīvi skaistu, tas apstādinās lasījumu un kļūs neinteresanti lasītājam. Jā, to var darīt, bet tikai nepārforsējiet. Pārforsēt nav labi, un vienīgais, ko jūs tikai panāksiet – lasītājs pāršķirs. Visi taču atceras Andreja Upīša Zaļo zemi un tās entās sākuma lapas, kur tika aprakstīta daba un cilvēki? Tik šķir, šķir, šķir....
5. izvairīties no gariem, statiskiem dabas aprakstiem, ja tēls pats ir kustībā. Prātā palicis Dena Brauna romāns Da Viņči kods, kur galvenais varonis mūk no ļaunajiem, bet tai pat laikā ilgi un gari var filozofēt gan par notikušo, gan dabu. Kamōn, cilvēki mīļie, ja kāds tik ļoti steidzās (mūk no kāda), tad laika, lai pētītu statisku reāliju krāsas, lielumus un lietas ne pavisam nav. Es nedrīkstu rakstīt - Muku no vilkiem, mēness bija liels, apaļš un balts. Šādā gadījumā jāraksta – Muku no vilkiem, sejā cirtās vējš, gar ausīm sitās krūmāju zari, bet baltā mēness gaisma mani pavadīja ik uz soļa. Ja tēls ir kustībā, tad arī aprakstītajai dabai jābūt kustīgai.  

Tēli

Tēli, kā jau iepriekš tika noskaidrots, ir otra svarīgākā lieta, rakstot daiļdarbu. Tātad, tie var būt gan dzīvi (cilvēki, dzīvnieki, putni), gan nedzīvi (piemēram, grāmata, stikla lodīte). Tēliem, lai tie liktos ticami un radītajam darbam būtu augsta kvalitāte, ir jāmainās laika gaitā un situāciju/notikumu iespaidā. Grāmatas noslēgumā tie nedrīkst palikt tādi paši, kādi bijuši sākumā, pirms iekšējiem un ārējiem pārdzīvojumiem. Ir jāmainās visam - gan izskatam, gan psiholoģijai, gan to veiktajām kustībām.

Lai tēli būtu interesanti un baudāmi lasītājam, tie jāveido spilgti. Koši, ar kādu tikai tēlam raksturīgu iezīmi, piemēram:

1. izskata iezīmi (piemēram, tirkīza zilām, jūras dziļām acīm)

2. rakstura iezīmi (piemēram, viņu pārņēma dusmas vienmēr, kad redzēja vecu cilvēku aizvelkamies tam garām)

3. kādu darbību (piemēram, aplaidis skatienu apkārt jaunajai ēkai, satvēra plaukstā bārdu un domīgi nomurmināja kaut ko zem deguna)

4. kādu interesantu aizraušanos (piemēram, kolekcionēja ercena karaļus un vienmēr smēķēja tikai augstākās kvalitātes sieviešu cigaretes rozā krāsā)

Jau lasot šos piemērus, mēs saprotams, ka darbs varētu būt īpaši baudāms. Tēlos pavīd oriģinālas idejas un tie nav klišejiski.

Raksturu kartītes

Lai labāk spētu izveidot tēlu un sekot tā attīstībai, kā arī laika gaitā, gara darbu rakstot, neaizmirstu dažas būtiskas nianses par katru tēlu, autori mēdz veidot raksturu kartītes, kurās piefiksē daudz būtiskas informācijas. Tiesa gan, grāmatā visai informācijai, kas fiksēta šajās raksturu kartītēs, nav jāuzrādās! Tas ir lieki un nevajadzīgi!

1. Vārds, uzvārds, atrašanās vietas adrese
2. Dzimšanas datums, vieta, pašreizējais vecums
3. Svars, garums, fiziskā ķermeņa apraksts
4. Acu krāsa, matu krāsa, spilgtākās iezīmes
5. Svarīgāko ģimenes locekļu vārdi, nodarbošanās, spilgtākās iezīmes, ja tās nepieciešamas
6. Tēla salaulātā/mīļotā/mīļākā vārds, spilgtākās rakstura iezīmes
7. Draugi, to spilgtākās izskata iezīmes, nodarbošanās
8. Sociālais slānis
9. Izglītības līmenis, IQ, gara spējas
10. Nodarbošanās, darba devējs, alga, spilgtākās lietas attiecībās ar darba kolēģiem
11. Vietas, kopienas, kuras apdzīvo tēls
12. Politiskā nostāja, reliģiskā nostāja, tautība, kādas citas spilgtas iezīmes (vegānisms, veģētārietis)
13. Hobijs, aizraušanās, brīvā laika pavadīšanas veidi, vietas
14. Sapņi, mērķi, ambīcijas, kompleksi
15. Bailes, tieksmes, psiholoģiskās novirzes/atšķirības
16. Sāpīgākā trauma, vilšanās, ja atstājusi sekas uz turpmāko dzīvi
17. Veselība, esošās, topošās slimības.
18. Seksuālā orientācija, pieredze, nozīme, dzimumdzīves morālie standarti
19. Tips (sangviniķis, holēriķis, melanholiķis, flegmātiķis)
20. Attieksme pret dzīvi/nāvi
21. Patīk (ēdieni, lietas, krāsas.....) Te uzskaitīt būtiskākās, tēlam raksturīgākās un īpaši nozīmīgākās lietas
22. Dzīves filozofija
23. Talanti

Raksturi un tipāži

Kā jau iepriekš tika noskaidrots – tēliem/raksturiem piemīt ļoti spilgtas iezīmes. Spilgtās iezīmes tos atdala no tipāžiem, kas ir raksturīgi, klišejiski un pierasti. Tipāži, piemēram, ir vieglprātīgas ielas meitas, alkoholiķi, kas nespēj atmest dzeršanu, nepaklausīgi ielu bērni vai skolotāji ar pierastu, ikdienišķu uzvedību. Tipāži ir tēli, kuriem piemīt klišejas un kuri nevieš neko jaunu. Nav vēlams izvēlēties rakstīt, izmantojot tipāžus, jo tad, pirmkārt, darbs būs klišejisks un lasītājam radīsies sajūta, ka šādu darbu jau lasījis, un, otrkārt, šādi darbi ir ļooooooti garlaicīgi. Izdomājiet kaut ko jaunu! Bez tam pati būtiskākā rakstura un tipāža atšķirība ir tā, ka rakstura izdarības stāstā pamatojas tā uzskatos, dzīves mērķos un izriet no vēlmēm, savukārt tipāžu pilnībā vada pats autors. Tipāžs darbojas mehāniski. Tēls, kas darbojas autora iecerēs, paužot visu, ko vēlas autors, rīkojoties tā, kā vēlas autors, ir sekls un vienveidīgs. Tēlam ir jādzīvo pašam, autoram tikai jāpieraksta. Tikai jāpieraksta. 

Premisa – kas par zvēru un ko ziemā ēd?

Pirmais, kam, sākot rakstīt darbu, jāveltī vislielākā uzmanība, ir premisa, darba dziļā doma. Tā ir darba definīcija, apgalvojums, kas piepildās darba noslēgumā. Bieži par premisu dēvē arī morāli vai tēmu, taču šiem visiem trim jēdzieniem ir dažas būtiskas atšķirības:

Morāle moralizē, tā māca, kā ir būt labi un nepieļauj sliktu piemēru radīšanu. Rakstnieks nedrīkst būt moralizētājs! Viņš taču ir mākslinieks!

Tēma ir atzinums vai saistītu notikumu virkne par vienu vai vairākiem dzīves aspektiem autora unikālajā stāstījumā. Tēma ir ideja, kas pastāvīgi atkārtojas daiļdarbos, piemēram, pienākums pret garīgi slimu māti, naudas nozīme dažāda slāņa cilvēkiem vai slaveno cilvēku riebums pret mazāk slavenajiem. Ir tik daudz dažādu tēmu!

Lai būtu vieglāk saprast, kas ir premisa, aplūkosim piemērus. Viljama Šekspīra lugā “Romeo un Džuljeta” premisa ir “mīlestība ved nāvē” vai, piemēram, “nejaušība spēj nogalēt”.

Vai visi zina pasaku par trim sivēniņiem? Viens sivēns māju cēla no akmens, otrs no koka, bet trešais sivēns visu vasaru pavadīja izklaidējoties. Šādam, pēc uzbūves vienkāršam darbam, arī ir premisa! Un premisa ir, piemēram, “muļķība ved nāvē, gudrība dara laimīgu”. Katram darbam var būt bezgalīgi daudz premisu, un katrs cilvēks, atkarībā no dzimuma, izglītības līmeņa, sociālā stāvokļa un pārējiem aspektiem, spēs saskatīt citādāku premisu. Viss ir pareizi. Vienā darbā var atrasties vairākas premisas, taču tās nekad nenonāks konfliktā viena ar otru, liecinot par divām un vairākām gluži pretējām lietām!

Dažādie premisu veidi:

Ķēdes reakcijas premisa * visvienkāršākā * kāds atgadījums ierauj varoni notikumu virknē, kas ved uz kulmināciju un atrisinājumu * šādā prozas darbā pārsteigums lasītāju parasti gaida jau sākumā

Pretspēku premisa * raksturīga darbā, kurā ir divi pretspēki, kas karo viens pret otru (piem., cilvēks un alkohols, cilvēks un nauda, cilvēka godīgums, piemēram, pret cilvēka negodīgajām īpašībām – zagšanu)

Situācijas premisa * viens apstāklis ietekmē visas tēlotās personas (piem., visi tēli atrodas skolā un ar to ir notikumi, vai uznāk lietus pārgājiena laikā). Jāatzīmē īpaši, ka visi tēli pret šo vienu apstākli rīkojas citādāk, jo katram ir savs iekšējais es. * šāda veida prozas darbi ir kā stāstu cikli, kurus saista kāds kopējs notikums.

Kad darbs ir uzrakstīts, autoram jāizpēta, vai stāstā nav notikumu, kas nav nepieciešami premisas pierādīšanai. Ja šādi notikumi ir, tad viņi ir lieki. Tie ir jādzēš ārā, un miers.

Otrs darbs, kas jāveic, kad viss liekais izdzēsts – jāpārbauda, vai notikumi, kas atstāti, uzskatāmi parāda premisu darbībā. Vai tie ir pilnībā skaidri definēti? Vai nav nekā lieka? Ja ir kaut kas lieks vai neskaidrs, darbs jālabo.

Kā iemācīties rakstīt ar premisu?

1. Noskaties daudz dažādu filmu un izlasi daudz dažādu grāmatu! Centies tām nosaukt premisas. Par ko darbs vēsta? Kas ar varoņiem notiek darbā? Kāda ir to izaugsme? No kā uz ko tie pārvēršas? Kas ir galvenais priekšnoteikums, kas liek darboties tēliem?
2. Pārbaudiet, kā pārvērstos stāsts, ja tam mainītu premisu? Kuras vietas no darba būtu jāmet ārā, ja jūs maināt premisu? Kas jāpieliek klāt, lai uzskatāmi parādītu jauno premisu?
3. Izdomājiet premisu un pierakstiet to! Izdomājiet svarīgākos notikumus, kas atspoguļos jūsu izdomāto premisu! Pierakstiet! Nepaies ilgs laiks līdz jūs būsiet iemācījušies rakstīt ar premisu!