Vide

Katrs darbs, kurā darbojas tēli, noris kaut kādā vidē (piemēram, mājā, mežā, skolā, slimnīcas palātā utt.). Vide nav tikai dekorācija, lai autors pilnasinīgi un skaisti spētu piepildīt lapu. Vide būtiski papildina sižetu, dziļāk atklāj darbojošos tēlus un lasītājam pilnīgāk ļauj saprast darbu un iedziļināties tajā. Videi ir būtiska loma lasītāja fantāzijas radīšanā, tāpēc tās pamatā nepieciešamas detaļas, kuras ir sajūtamas, iztēlojamas, raksturojošas un darbību virzošas.

Lai lasītājs skaidrāk apjaustu notiekošo un nezaudētu savu fantāziju, lasot darbu, nepieciešams visu laiku tam atgādināt, kur darbība noris. Autoram jāprot pietiekami spilgti aprakstīt ne tikai tās vietas, kas lasītājam varētu likties svešas un jaunas (kalnu alas vai zinātnes doktoru kabineti mājas dziļākajos pagrabos), bet arī tās, kas ir pietiekami pašsaprotamas (mājas virtuve vai klase skolā). Lai vide būtu raksturota labi, uzmanība ir jāpievērš detaļām. Detaļas var tikt sajustas ar redzi, smaržu, garšu, dzirdi, tausti un prātu. Rakstot par detaļām, izsakies sulīgi un pilnīgi, lai lasītājs, iztēlojoties, var just visu - gan redzēt, gan sadzirdēt, gan sagaršot, gan sataustīt!

Lai iztēlojamība lasītājam būtu vienkāršāka un uztveramāka, nepieciešams ievērot dažus būtiskus punktus:

1. Iztēlojamībai jābūt konkrētai. Tātad –, aprakstot kādu reāliju, ir jāraksta konkrēti par to reāliju. Ieskatam sniegšu divus piemērus. Pirmais piemērs - Tālumā raugoties, koki bija lieli un melni. Pielijušie zari bija nolaidušies, uz zemi un izskatījās drūmi. Otrais – Tālumā raugoties, egles bija lielas un melnas. To pielijušie zari smagajām skujām krita uz zemi, un izskatījās drūmi. Tātad, kurš variants, jums patika labāk? Protams, ka otrais. Otrais bija konkrēts. Nebija minēti vis koki, bet gan konkrēti – egles. Cilvēks jau laikus spēja iztēloties egli.
2. Iztēlojamībai jābūt ar valodas precizitāti. Tātad – aprakstot kādu reāliju, jāraksta precīzi par šo reāliju. Nedrīkst rakstīt, ka, piemēram, bērnam palika slikti, ja patiesībā viņam piemetās caureja. Labi. Slikts piemērs, jo grāmatās parasti neraksta, ka kādam sanāca šmuce, bet nu domu uztvērāt – ja ir caureja, tad neraksta, ka palika slikti vai saslima!

Kad detaļu un vides aprakstu ir par daudz?

Detaļas ir jāapraksta, taču ir daži priekšnoteikumi, kas jāievēro, lai darbs nebūtu pārsātināts ar detaļām un lai tās nebūtu nevietā. Tātad –

1. ļoti smalki nevajadzētu aprakstīt ļoti pašsaprotamas darbības un procesus (piemēram, matu ķemmēšanu, kafijas dzeršanu, vai došanos uz darbu, ja tā ir klasiska, pašsaprotama un ikdienišķa).
2. nevajadzētu aprakstīt vienu reāliju vairākkārtīgi (piemēram, meitene ravē dārzu un tagad appēta katru ento nezāli, kas ir gluži tāda pat kā iepriekšējā. Nevajag aprakstīt katru šo nezāli. Pietiek aprakstīt vienu, lai būtu gana.
3. tāpat arī nevajag aprakstīt darbības, kas atkārtojas. Piemēram, ja ļoti būtiski autoram uzsvērt rakstura došanos uz darbu, tad dara to tikai vienu reizi, ne jau katru, kad tēls dodas uz darbu.
4. nevajag aprakstīt vidi un detaļas, kas nesniedz nekādu ieguldījumu tēlu izpratnē vai darbības virzīšanā. Ja mēs tagad truli sāksim aprakstīt nakti, mēnesi, lietu vai vēju, ja tas mums nebūs vajadzīgs un darīsim to tikai tāpēc, ka mēs redz' varam sadzejot kaut ko masīvi skaistu, tas apstādinās lasījumu un kļūs neinteresanti lasītājam. Jā, to var darīt, bet tikai nepārforsējiet. Pārforsēt nav labi, un vienīgais, ko jūs tikai panāksiet – lasītājs pāršķirs. Visi taču atceras Andreja Upīša Zaļo zemi un tās entās sākuma lapas, kur tika aprakstīta daba un cilvēki? Tik šķir, šķir, šķir....
5. izvairīties no gariem, statiskiem dabas aprakstiem, ja tēls pats ir kustībā. Prātā palicis Dena Brauna romāns Da Viņči kods, kur galvenais varonis mūk no ļaunajiem, bet tai pat laikā ilgi un gari var filozofēt gan par notikušo, gan dabu. Kamōn, cilvēki mīļie, ja kāds tik ļoti steidzās (mūk no kāda), tad laika, lai pētītu statisku reāliju krāsas, lielumus un lietas ne pavisam nav. Es nedrīkstu rakstīt - Muku no vilkiem, mēness bija liels, apaļš un balts. Šādā gadījumā jāraksta – Muku no vilkiem, sejā cirtās vējš, gar ausīm sitās krūmāju zari, bet baltā mēness gaisma mani pavadīja ik uz soļa. Ja tēls ir kustībā, tad arī aprakstītajai dabai jābūt kustīgai.