Rakstot prozas darbu, iespējams to veidot 3 dažādās personu
runās. 1. personā (es), 2 personā (tu), 3. personā (viņš/viņa).
Lai skaidrāk saprastu, kā katra personu runa viena no otras
atšķiras un kad labāk pielietojuma, izveidošu tabulu:
|
1. personu runa (es)
|
2. personu runa (tu)
|
3. personu runa (viņš/viņa)
|
|
* darbs, kas veidots šajā
personu runā, ir intīmāks.
* nav jāatdala personu runa no
autora runas. Autors ir persona, un persona ir autors.
* nav iespējams tekstā atklāt
to, kas redzams aiz tēla redzeslauka. Viņš nevar zināt, ko
dara pārējie svarīgie tēli, kas pašreiz neatrodas ar viņu
vienā vidē.
* ierobežots vārdu krājums un
runa, ja es personas tēls, piemēram, ir cietumnieks vai kāds
konkrētas jomas pārstāvis.
* pirmās personas skatu punktu
parasti izvēlas darbos, kas ir intīmi, piem., dienasgrāmatās
vai detektīvos, vai tādos darbos, kur nepieciešama interesanta,
atraktīva tēlu runa.
|
* darbi, kas veidoti šajā runā,
ir reti sastopami un grūti izveidojami. (pasaulē populārs ir
tikai viens darbs, kas ir izveidots šajā personu runā)
* darbs ir netipiski izveidojams
un diezgan smagi lasāms.
|
* vispopulārākais veids, kurā
radīt tēlu valodu.
* jāatdala personu runa no
autora runas. Personu runa ir atbilstoša tēliem, bet autora runa
autoram.
* ja tekstā ir visu zinošais
autors, tad iespējams atklāt tādas lietas, kuras tēli ne tikai
neredz, bet arī nenojauš.
* ierobežots ir tikai personu
vārdu krājums, savukārt autors var lietot tik daudz un tādus
vārdus, kādus vien vēlas.
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru