otrdiena, 2014. gada 28. janvāris

Tēlu runa un autora runa

Rakstot prozas darbu, iespējams to veidot 3 dažādās personu runās. 1. personā (es), 2 personā (tu), 3. personā (viņš/viņa). Lai skaidrāk saprastu, kā katra personu runa viena no otras atšķiras un kad labāk pielietojuma, izveidošu tabulu:

1. personu runa (es)
2. personu runa (tu)
3. personu runa (viņš/viņa)
* darbs, kas veidots šajā personu runā, ir intīmāks.
* nav jāatdala personu runa no autora runas. Autors ir persona, un persona ir autors.
* nav iespējams tekstā atklāt to, kas redzams aiz tēla redzeslauka. Viņš nevar zināt, ko dara pārējie svarīgie tēli, kas pašreiz neatrodas ar viņu vienā vidē.
* ierobežots vārdu krājums un runa, ja es personas tēls, piemēram, ir cietumnieks vai kāds konkrētas jomas pārstāvis.
* pirmās personas skatu punktu parasti izvēlas darbos, kas ir intīmi, piem., dienasgrāmatās vai detektīvos, vai tādos darbos, kur nepieciešama interesanta, atraktīva tēlu runa.
* darbi, kas veidoti šajā runā, ir reti sastopami un grūti izveidojami. (pasaulē populārs ir tikai viens darbs, kas ir izveidots šajā personu runā)
* darbs ir netipiski izveidojams un diezgan smagi lasāms.
* vispopulārākais veids, kurā radīt tēlu valodu.
* jāatdala personu runa no autora runas. Personu runa ir atbilstoša tēliem, bet autora runa autoram.
* ja tekstā ir visu zinošais autors, tad iespējams atklāt tādas lietas, kuras tēli ne tikai neredz, bet arī nenojauš.
* ierobežots ir tikai personu vārdu krājums, savukārt autors var lietot tik daudz un tādus vārdus, kādus vien vēlas.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru